1697.gada jūnija beigās publicētā ģenerālgubernatora reskriptā uzdots rātei kopīgi ar ģildēm un namniekiem nekavējoties likvidēt Kubes kalnu, kas ienaidnieka uzbrukuma gadījumā varot kļūt pilsētai liktenīgs – no tā Rīga bija pārskatāma „kā uz delnas”. Taču, kā liecina pavēles atkārtojumi 1697.gadā, tāpat arī nākamajā 1698. un 1699.gadā, pilsētnieki rīkojumu pildījuši pagalam gausi un negribīgi.
* * *
Kubes kalns, saukts arī par Rīgas, Seno un vēlāk par Jēkaba kalnu, bija Rīgas apkārtnes ainavas dominante līdz 1784. gadam. Kalns bija apmēram tajā vietā, kur tagad Komunāru laukums (Esplanāde). Tā kā Rīgu no trim pusēm ierobežoja ūdeņi, tad sauszemes ceļi tur piegāja tikai no vienas puses. No Daugavas līdz Komjaunatnes ielai bija purvi, un vienīgā vieta, pa kuru varēja sasniegt Rīgu, bija smilšu augstiene, kas beidzās ar Kubes kalnu. Par to tēlaini teikts tautasdziesmā:
Grūši pūta kumeliņis,
Rīgas ceļu turēdams;
Augsti bija Rīgas kalni,
Smags tas kunga vezumiņš.
Gar Kubes kalnu gāja Lielais Smilšu ceļš, kurš ienāca Rīgā tagadējās Ļeņina (Brīvības) ielas virzienā.
Kubes kalns nesaraujami saistīts ar Rīgas pilsētas vēsturi. Jau Indriķis savā „Livonijas hronikā” vairākas reizes minējis notikumus, kas risinājušies pie Senā kalna. Indriķis nosauc apdzīvotu vietu, proti: Mons Antiquus, Senais (Vecais) kalns. Šis smilšu kalns 13.gadsimta sākumā bija apaudzis ar lielu mežu, un hronists vēsta, ka šajā kalnā 12.gadsimtā kādu laiku apmetušies vendi:
„Bet vendi bija pazemīgi šai laikā un nabagi, jo viņi bija padzīti no Ventas, kas ir Kursas upe, un viņi dzīvoja uz Senā kalna, kam blakus tagad Rīgas pilsēta uzcelta, un no turienes kurši viņus padzina un vairākus nonāvēja, pārējie aizbēga pie letgaļiem un dzīvoja tur kopā ar viņiem …”
Vendu etniskā piederība nav noteikti nosakāma. Vai nu tie bijuši slāvu cilšu piederīgie, vai arī no Ventas apkārtnes nākušie kurši vai lībieši.
1697. gadā zviedru karalis Kārlis XI deva rīkojumu rātei norakt šo kalnu, ko toreiz sauca par Kobesberg. Iespējams, ka Indriķa hronikā minētais Mons Antiquus ir tikai latīņu tulkojums no ziemeļnieku Gubbesberg (Senais kalns), ko 13.gadsimtā un vēlāk sauca par Kubes kalnu, Kubberberg. Tāda varētu būt kalna nosaukuma izcelšanās, bet par to, kā izcēlies pats Kubes kalns, stāsta teika:
„Svešinieki ielauzās Daugavā un apmetās baltās teltīs pašā Bebru lukstā. Vietējie lībieši tad griezās pie saviem dieviem pēc palīdzības. Pēkšņi nakts laikā sacēlās vētra no ziemeļiem, un smilšu mākoņi sāka velties pret svešinieku nometni. Starp mākoņiem bija redzams pelēks milzis ar melnu bārdu un rungu rokā, kurš neganti kliedza burvības vārdus. Mākoņi sabiezēja un lēnām virzījās uz Bebru lukstu. Tie bija sasnieguši jau tagadējo Dzirnavu ielu, kad svešinieki pamodās un saprata uznākušās briesmas. Ātri viņi noskrēja pie Rīgas upītes, kas tecēja turpat caur lukstu, nostājās garā rindā puslokā no Daugavas līdz Daugavai, sadevās rokās un sāka kliegt stiprus burvības vārdus pret tuvojošos milzi. Smilšu kustība gan palēninājās, bet neapstājās. Tad milzim pretim izgāja kāds ļoti vecs svešinieks un apvilka svītru platā puslokā ārpus nometnes. Milzis gan pretojās un mēģināja pārkāpt šo līniju, bet veltīgi. Smilšu mākoņi turpat apstājās un izveidoja smilšu kalnu vainagu ap Rīgu. Pats milzis turpat novēlās zemē, kur izcēlās augsts kalns – Kubes kalns. Svešinieki tad aplika smilšu kalnu joslu ar velēnām un tā radīja Rīgas vaļņus”.
Jušk. 46, Rīga.
Teikā minētos notikumus daļēji apliecina arī vēsture, jo Indriķis raksta:
„Pa tam salasās pret viņu (bīskapu Bertoldu, D.K.) lībieši visi kopā un ieņem vietu aiz Rīgas kalna, gatavi kauties …
Kopš vācu iebrukuma Baltijā daudzas asiņainas un Rīgas pilsētai nozīmīgas kaujas ir notikušas pie Senā kalna. Jau 1198.gadā bīskaps Bertolds ieradās ar karaspēku, lai ar varu piespiestu kristīties apkārtējos lībiešus. Pirmās kaujas notika pie Senā kalna. Šai kaujā gan uzvarēja vācieši, bet lībietis Imanta ar šķēpu nodūra iebrucēju vadoni – bīskapu Bertoldu.
Pie Senā kalna risinājās arī cīņas pret iebrucējiem 1203. un 1204.gadā. Kā stāsta hronika, kaujas bijušas visai sīvas. Cīņās par Rīgu Kubes kalnam arī vēl 17.gadsimtā bija ļoti svarīga nozīme, tikai tagad šis kalns traucēja Rīgas pilsētas saimniekiem. No Kubes kalna ienaidnieks ērti varēja pārskatīt pilsētu un apšaudīt to ar lielgabaliem. Kad 1621.gadā Rīgu ielenc Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, viņam pilsēta no Kubes kalna ir pilnīgi pārredzama. Pamanījis nepabeigto smilšu rondeli (uz priekšu izvirzīts, pusaploces veida nocietinājums), viņš liek parakt zem tā eju, novieto tur mucas ar pulveri un rondeli uzspridzina. Rīga pāriet zviedru rokās. Kalns varēja atkal kļūt pilsētas drošībai bīstams, tādēļ 1784./85.gadā to noraka un ar iegūto zemi uzpildīja esplanādi. Pavēli par kalna norakšanu nācās dot vairākas reizes, jo pilsētas iedzīvotāji kavējās tai paklausīt. Kādēļ tā?
Varbūt pa pilsētu klīda nostāsti par to, kā kalns izglābis no plūdiem bēgošos pilsētniekus. Vienā no vecākajām Rīgas hronikām, tā saucamajā Padela hronikā, atzīmēts, ka 1621. un 1649.gadā ūdens divās vietās pie Inču muižas pārrāvis dambi, pārpludinājis visu priekšpilsētu. Ļaudis glābušies Kubes kalnā, kaut gan ūdens noskalojis un aiznesis arī daļu no paša kalna.
Un vēl … Rudenī, kad ienākusies raža, rīdzenieki pulcējās tā saucamajā Umurkumurā jeb Ābolu tirgū. To rīkoja Kubes kalnā. Ik gadus pēc gadsimtiem ilgas paražas kalnā uzslēja kārti ar galā piekārtiem cepumiem, augļiem, arī drānām, apaviem. Visu to varēja iegūt veiksminieks, kam pa glumo, noziesto kārti izdevās uzrāpties līdz pašai augšai. Būdās pārdeva desas, raušus, ratos – ābolus, bumbierus, plūmes. u.tml.
Varbūt tādēļ, ka 17.gadsimta sākumā, kad iestājies briesmīgs bads un zemnieki bariem vien bēguši uz Rīgu, cerēdami, ka pilsēta tiem palīdzēs, rīdzenieki Kubes kalnā devuši maizi bada cietējiem.
Ar Kubes kalnu saistās arī vēl dīvaināki notikumi. 1543. gadā Kubes kalnā uzceltās ēkas pavēlēja nojaukt, jo to iedzīvotāji esot uzpirkuši preces no garām braucošiem zemniekiem, lai pārdotu tās atkal tālāk. Pārtikuši no negodīgi iegūtās peļņas.
Pavisam savādas lietas mums atklājas, palasot 17.gadsimta raganu prāvas. Izrādās, ka Kubes kalnā nelabie, raganas un dažādi citi mošķi jutušies kā savās mājās un pa laikam rīkojuši tur varen lustīgas dzīres. Tādās reizēs zeme visapkārt drebējusi un vaidējusi visu cauru nakti, līdz pat pirmajiem gaiļiem.
No prāvu materiāliem:
„ … nelabais, kas saucies Andus, Kubes kalnā naktī uz ielas, kad šī no kādas slimnieces nākusi, vācu drēbēs piedāvājies pie viņas nākt un arī atnācis ap plkst. 12 …”
„ … izgāju pa skursteni uz slotaskāta. Taisni pa gaisu uz Kubes kalnu! Tur ik naktis pilnā mēnesī notiek dzīres. Tur kopā visi elles lielmaņi un visas Rīgas raganas… „
Bet nu jau pagājuši gandrīz 200 gadi, kopš Kubes kalns ir norakts. Un varbūt, ka tikai kalna kādreizējais īpašnieks – lībietis Kaupo pilnmēness naktīs pastaigājas pa Komunāru parku, apskatīdams to vietu, kur pirms daudziem gadiem slējās šis kādreizējais Rīgas apkārtnes gigants.
Pamēģiniet viņam kādā no šādām naktīm kaut ko nodziedāt. Varbūt, ka atsauksies?
Daina Kraukle
1982.gada 20.oktobrī